2016. gada 22. janvārī

Kas pedagogiem un vecākiem būtu jāzina par neiroplasticitāti, mācībām un deju
Judīte Hanna (Judith Hanna, PhD)

— The Deju for Athletepeclass at Glen Burnie High School performs a swing piece
Deju. Vai tā ir tikai māksla? Vai tā ir tikai atpūta? Padomājiet vēl.
Deja tagad tiek mācīta kā ceļš, lai uzlabotu mācīšanos. Un, zinātnieki saka, pedagogiem un vecākiem būtu jāņem vērā šī kustība.
Nesen Neirologu gadskārtējā sanāksmē vairāk nekā 6800 dalībnieku ļoti ieinteresēti klausījās horeogrāfu Marku Morrisu (Mark Morris), kad viņš atbildēja uz jautājumiem par sakarību starp radošumu un deju.
Zinātnieki ir pievērsušies dejai, jo tā ir daudzšķautnaina darbība, kas var palīdzēt viņiem—un galu galā pedagogiem un pat vecākiem– noņemt mistikas plīvuru no tā, kā smadzenes koordinē ķermeni, lai veiktu kompleksas, precīzas kustības, kas izpauž emociju un dara zināmu nozīmi. Dejotājiem ir ārkārtējs iemaņu komplekts—locekļu, stājas, līdzsvara, žestu, sejas izteiksmes, uztveres un darbības koordinācija sērijās, kas rada nozīmi laikā un telpā. Dejotāji saskaras ar sakarību starp pieredzi un novērojumu.
Smadzenes slēpj no mūsu skata brīnumaini sarežģītas darbības, kas ir šī sarežģītā izpildījuma pamatā. Lai arī ir daudz noslēpumu, kas jāatklāj par smadzeņu un dejas spēku, progress tehnoloģijā– piemēram, smadzeņu skenēšanas tehnika un dejotāju eksperimenti, horeogrāfi un deju skatītāji– atklāj mums negaidīto. Pētījums rāda, ka deju aktivitāte tiek reģistrēta smadzeņu reģionos, kas atbildīgi par izzināšanas spējām.
Vairāk nekā 400 pētījumu, kas saistīti ar starpdisciplīnu neirozinātni, atklāj dejas slēpto vērtību. Piemēram, mēs apgūstam zināšanas un attīstāmies kognitīvi, jo deja pieaudzē smadzeņu svaru. Līdz ar to smadzenes, kas “dejo”, deja izmaina. Kā norāda neirozinātnieks Antonio Damasio, “Mācīšanās un atmiņas veidošana ir vienkārši mūsu individuālo smadzeņu elektrisko shēmu slīpēšanas, modelēšanas, formēšanas, veidošanas un pārstrādāšanas process.”
Deja ir fiziskā vingrinājuma valoda, kas rada jaunas smadzeņu šūnas (neiroģenēze) un to savienojumus. Šie savienojumi ir atbildīgi par zināšanu apgūšanu un domāšanu. Dejošana stimulē proteīna neirotropiskā faktora atbrīvošanos, kas radies reakcijās smadzenēs un kas veicina mācībām un atmiņai nepieciešamo neironu augšanu, saglabāšanos un plastiskumu. Plus, dejošana padara dažus neironus žiglus tā, ka tie bez piepūles iesaistās neironu tīklā. Neiroplasticitāte ir smadzeņu ievērības cienīgā spēja mainīties visā mūža garumā. (Kā septiņdesmitgadniece es dejoju—flamenko, vēderdeju, džezu un salsu!) Kā metode ideju un emociju komunicēšanai, izmantojot vai neizmantojot skaņu, dejas valoda izmanto līdzīgas vietas un domu procesus smadzenēs kā verbālā valoda. Deja baro smadzenes dažādos saziņas veidos.
Caur deju studenti var mācīties par pasniedzējiem—un pašiem par sevi–iekļaujot seksuālās, dzimuma, etniskās, reģionālās, nacionālās un karjeras identitātes. Vēl vairāk, deja ir līdzeklis, lai palīdzētu mums uzlabot garastāvokli un tikt galā ar spriedzi, kas var motivēt vai apgrūtināt koncentrāciju un mācīšanos. Ķermeņa sajūtu, vides un kultūras ietekmē smadzenes veido dejas “horeogrāfiju” un vairāk.

Barība smadzenēm
Smadzenes veido apmēram 100 miljardi elektriski aktīvu neironu (šūnu), katra no tām savienota ar desmitiem tūkstošu tās kaimiņu, veidojot, iespējams, 100 triljonus sinapšu (vietas starp neironiem, kur var notikt informācijas pārejas). Šie domu atomi pārraida informāciju caur sprieguma pīķiem, kas pārvēršas ķīmiskos signālus, lai pārvarētu spraugu uz citiem neironiem.
Visu domu, kustību un sajūtu avots ir elektriskie impulsi, kas kursē caur smadzeņu savstarpēji savienotajiem neironiem. Kad tie izraisa darbību kopā, tie savienojas un atkārtoti savienojas, un savienojumi starp tiem kļūst stiprāki, ietekmējot mūsu uztveri, mūsu izpratni un dažādus atmiņas veidus. Ja modelis tiek atkārtots, saistīto neironu grupa izraisa darbību kopā, rezultātā dodot jaunu atmiņu, tās konsolidāciju un vieglumu atcerēties. Neironi var uzlabot intelektu, atmiņu un noteiktus mācīšanās veidus, ja tie pievienojas esošajiem neironu tīkliem, nevis bezmērķīgi blandās apkārt pa smadzenēm kādu laiku, pirms nomirst.
Smadzeņu pētījums ir devis mums daudz izpratnes par deju un citiem zināšanu veidiem. Ilustratīvi mēs varam pielietot to, ko psiholinguisti ir uzzinājuši par otrās vai trešās verbālās valodas mācīšanos, mācoties vairāk nekā vienu neverbālo valodu—kas ir, citu dejas vārdnīcu (žestus un pārvietošanos) un gramatiku (veidus, kā kustības saliktas kopā), un nozīmi. Bērniem, kuri uzaug multilinguāli, ir lielāks smadzeņu plastiskums, un viņi vieglāk darbojas vairākuzdevumu režīmā. Otrās vai trešās valodas mācīšanās izmanto tādas smadzeņu daļas, kuras tie, kas zina tikai savu dzimto valodu, neizmanto. Studenti, kuri mācās vairāk nekā vienu dejas valodu, ne tikai vingrina savas smadzenes un ķermeni; viņi arī palielina savus resursus radošai horeogrāfijai.

Saistība ar izglītību
Tātad, kāds ir dejas svarīgums pedagogiem un vecākiem? Pirmkārt, ja viens no izglītības mērķiem ir uzlabot procedurālo mācīšanos, tad deja noteikti palīdz. Tradicionālajās (bloku) pieejās apmācāmais tiek mudināts koncentrēties uz atsevišķu dejas kustību apguvi pirms pāriešanas uz jaunām problēmām. Salīdzinājumam mainīga prakse (citu priekšmetu iekļaušana ar intervāliem pamatpriekšmetā), kas iekļauj biežas uzdevumu maiņa tā, ka dejotājs pastāvīgi tiek konfrontēts ar jaunām apgūstamās informācijas sastāvdaļām, ir efektīvāka.
Otrkārt, deju var piedāvāt vairākās sporta un izklaides vietās, lai veicinātu kognitīvo izaugsmi, iekļaujot tās specializētajās mākslas skolās un akadēmijas, parastajās vidusskolās, universitātēs un vietējās kopienas un atpūtas centros. Sporta un izklaides vietās var būt pašiem sava deju fakultāte. Izpildītājmākslas organizācijas, bezpeļņas organizācijas un deju sabiedrības piedāvā dejas apmācību, bieži kā akadēmisko skolu partneri. Ilustratīvas deju programmas, dažas dibinātas pagājušajā gadsimtā, bet turpina attīstīties, rāda, kā dejas izglītība veicina iemaņas mācību videi, iemaņas, kas vajadzīgas pilsonim, un darba vietai. Skolu direktori var lūgt palīdzību tiem, kas piedāvā dejas stundas un izveidot nenovērtējamas partnerības.
Acīmredzams, ka mācību plāni un novērtējums dažādu skolu apstākļos atšķiras. Deja var būt nošķirta izpildītājmākslas disciplīna ar dziļumā ejošu secīgu iekšēji nepretrunīga zināšanu kopuma izpēti, ko vada augsti kvalificēti deju skolotāji. Vai deja var būt arī brīvā māksla, kas papildina citu priekšmetu vai ir tā daļa. Īsi ievadi dejā var aizpildīt spraugas skolas mācību plānos. Vēsturisko notikumu kombinācija ar labvēlīgu iznākumu, līderība, skolotāju interese, vecāku iekļaušanās un ekonomiskie resursi ietekmē to, kā jaunieši izpilda deju.
Sabiedrība piešķir privilēģijas garīgajām spējām—prāts augstāks par matēriju un emocijām. Runāšana, rakstīšana un skaitļi ir zināšanu mediji. Tomēr mēs zinām, ka deja ir valoda, smadzeņu vadīta māksla un arī degviela, lai mācītos citus priekšmetus. Īsi sakot, deja ir domāšanas, tulkošanas, interpretācijas, saziņas, jūtu un jaunrades avēnija. Kā multimediju saziņa, kas ģenerē jaunas smadzeņu šūnas un to savienojumus, deja jebkurā vecumā bagātina mūsu kognitīvo, emocionālo un fizisko attīstību ārpus tām robežām, ko dara vingrinājums pats par sevi, un paplašina lielāko daļu mūsu dzīves aspektu.

—————————

Back to Dancephoto gallery